SākumsVecākiemNoderīga informācija

Noderīga informācija

 

Tiranizēšana

1bilde

 

Tiranizēšanai (angl.v.- bulling, mobbing) bieži ir negatīvas un potenciāli ilgstošas sekas, kas attiecas ne tikai uz cietušo, bet arī uz pāri darītāju. Tiranizēšana negatīvi ietekmē bērna psihoemocionālo stāvokli, pašapziņu, spēju veidot jēgpilnas attiecības un mācības. Skolēni, kuri regulāri cieš no tiranizēšanas, vairāk jūtas noskumuši, vientuļi un neapmierināti ar savu dzīvi.

Svarīgākās tiranizēšanas pazīmes:

1.Apzināta rīcība.

2.Šāda veida uzvedība mēdz atkārtoties un ir ilgstoša.

3.Tiranizēšanas situācijā valda psiholoģiskā un fiziskā spēka pārākums.

4.Uzbrukums, kuru realizē viens vai vairāki pārkāpēji.

5.Uzbrucēja mērķis ir radīt ievainojumu vai diskomfortu.

Tiranizēšana nemēdz būt normāla - tas nav humors. Joko, lai uzjautrinātu, bet izsmej, lai sāpinātu.

Tiranizēšana un konflikts

Konflikts ir normāla saskarsmes sastāvdaļa. Konfliktē kā bērni, tā pieaugušie. Par labu psihes veselību liecinātu tas, ka cilvēks prot konstruktīvi risināt konfliktus. Konflikts un tiranizēšana ir dažādas parādības.

Skolas atbildība tiranizēšanas un konfliktu mazināšanā:

1.Skolā uz bērnu konfliktiem un īpaši uz tiranizēšanu reaģē nopietni.

2.Tiranizēšana - tā ir dažāda agresīva rīcība, kas vērsta uz vājāku vienaudzi. Tā ir apsaukāšana, aprunāšana, grūstīšana, iedunkāšana, kaitināšana, mantu atņemšana, īsziņu sūtīšana, kas var bērnu sāpināt utt..

3.Skolas mērķis ir radīt draudzīgu un drošu atmosfēru.

4.Visi skolas dalībnieki zina, kāda uzvedība tiek uzskatīta par tiranizēšanu.

5.Ikvienam skolēnam ir svarīgi zināt, ja tiek novērota tiranizēšana, tad ir iespēja to pastāstīt pieaugušajam (skolotājai, psihologam, sociālajam pedagogam utt.).

6.Esošā tiranizēšana ir apturama, tas ir visas skolas pienākums - vecāku, skolotāju, skolēnu un administrācijas.

7.Pozitīvs pieaugušo uzvedības piemērs un cieņpilnas attiecības starp pieaugušajiem ir svarīgs faktors, lai mazinātu tiranizēšanu.

Skolas stratēģijai ir jābūt aprakstītai. Svarīgi, lai ikviens skolas pārstāvis zinātu skolas stratēģiju tiranizēšanas mazināšanai un novēršanai, un zina, kur to atrastu un varētu iepazīties ar to.

Skolēna atbildība tiranizēšanas mazināšanā:

1.Būt par paraugu citiem skolēniem, nedarot pāri vājākajiem.

2.Mācoties netraucēt citiem klasesbiedriem.

3.Sargāt savas un citu skolēnu mantas.

4.Palīdzēt citiem un izturēties labvēlīgi vai draudzīgi pret visiem.

5.Skolas aktivitātēs iesaistīt ikvienu.

6.Ar cieņu izturēties pret citiem - neapsaukāt, negrūstīt, nesist, nedraudēt citiem.

7.Lūgt palīdzību pieaugušajiem, ja novēro tiranizēšanu vai arī ja pats tiek tiranizēts.

8.Uzklausīt savu draugu un klasesbiedrus, ja viņi dalās ar savām domām un grūtībām.

Vecāku atbildība tiranizēšanas mazināšanā:

Vecāku loma ir īpaši svarīga posmā, kad bērns uzsāk skolas gaitas. Vecāku uzdevums ir sagatavot bērnu sociālai dzīvei ārpus ģimenes. Svarīga prasme, ko vecāki var palīdzēt apgūt savam bērnam, ir patstāvīgi tikt galā ar grūtībām, kuras radīsies. Pirms skolas uzsākšanas svarīgi bērniem mācīt izteikt savas sajūtas un kontrolēt uzvedību.

Ļoti būtiski bērnam iemācīt konfliktu risināšanas prasmes, kas nākotnē viņam palīdzētu kvalitatīvi un pareizi risināt konfliktsituācijas, kuras, ja neatrisina – pašas neatrisinās.

1.Pirms bērns dusmās rīkojas var iemācīt viņam aizskaitīt līdz 10, 20 vai 100..., lai bērns nomierinās un dusmās kādam neiesit.

2.Bērnam svarīgi iemācīt, ka jāsauc palīgā pieaugušais, ja strīds vai konflikts nav atrisināms pašu spēkiem.

3.Vecāku uzdevums bērnam mācīt, kā atrisināt konfliktu soli pa solim, to var darīt jau no 3 gadu vecuma.

Pieaugušais var bērnam palīdzēt iemācīt uzvesties neagresīvi:

1.Parādot labu savstarpējo attiecību piemēru.

2.Paši demonstrē piemērotus agresijas kontroles veidus.

3.Mācot bērnam, ka citu cilvēku aizskaroša vai ievainojoša agresija nav pieņemama.

4.Jāmin, kādas ir agresijas sekas.

5.Iemācīt pašam rūpēties par sevi.

6.Pārrunāt ar bērnu skolas iekšējās kārtības noteikumus.

7.Iesaistīt bērnu atbilstošas uzvedības noteikumu mājas izveidē.

8.Runāt ar bērnu par vardarbību, kuru viņš redz televīzijā, datorspēlēs vai kaimiņu starpā.

9.Iemācīt rast veidus, kā iespējams izpaust dusmas, neaizskarot citus cilvēkus ne ar vārdiem, ne fiziskā veidā.

10.Pamaniet jebkādu bērna uzvedību, kas rada nemieru.

Pieci soļi, kā var mācīt bērnam risināt konfliktus:

1. solis - nomierināties. Palikt mierīgam pašam – tas jau ir liels solis ceļā uz risinājumu. Var piedāvāt bērnam atcerēties dažādus veidus, kā atpazīt pašreizējās emocijas, kā izmērīt, cik tās spēcīgas, kā arī atgādināt dažādus nomierināšanās veidus, piemēram, dziļo elpošanu.

2. solis - pastāstīt. Var palūgt bērnu izstāstīt problēmu – kā radās strīds? Kas notika pirms tam? Svarīgi uzklausīt abus konfliktējošos puses un nenostāties neviena pusē, bet ļaut katram mierīgi izstāstīt savu situācijas redzējumu. Tikpat būtiski ir noskaidrot, kā kurš no bērniem šajā strīdā jutās.

3. solis - atvainoties, ja tas vajadzīgs. Lūgt piedošanu – tas var būt labs veids, kā mazināt spriedzi starp abiem strīdniekiem. Tiesa, tai nevajadzētu kļūt par attaisnošanos un situācijas nopietnības mazināšanu (piemēram, sakot, ka tas jau nekas īpašs nebija), jo otram patiešām ir sāpējis un viņam tas ir nopietni.

4. solis - risinājuma meklēšana. Ierosiniet katram bērnam izteikt vairākus (divus vai trīs) situācijas risinājumus un pārējiem tie jāuzklausa. Tad kopīgi var nolemt, kurš risinājums būs vispiemērotākais, lai abas konfliktā iesaistītās puses būtu apmierinātas.

5. solis – turpināt risināt konfliktu, pat ja tas uzreiz neizdodas. Jā, var būt situācija, kurā kāds no bērniem apvainojas, jo iepriekš juties pārlieku aizvainots, un atsakās problēmu risināt. Taču arī ar to strīdos diemžēl jārēķinās. Bērnam vēlams stāstīt arī to, ka, iespējams, vēlāk emocijas būs noplakušas un konfliktu būs vieglāk atrisināt.

 2bilde

Informācijas avots: Povilaitis, R., Smilte Jasuļone, J., u.c. (2008). Skola bez terora. Rīga: AS Paraugtipogrāfija.

 

Papildus informāciju var meklēt:

http://www.dzimba.lv/lielas_dzives_skola/mobings.php

 
 

“Pusaudzis. Alkohols. Smēķēšana. Padomi vecākiem, kā par to runāt.”

Slimību profilakses un kontroles centrs ir sagatavojis informatīvu materiālu “Pusaudzis. Alkohols. Smēķēšana. Padomi vecākiem, kā par to runāt.” Materiāla mērķis ir iedrošināt un motivēt vecākus sarunai ar pusaudzi, pārrunājot ar atkarības vielu lietošanu saistītos jautājumus, kā arī sniedzot praktiskus ieteikumus, kā šo sarunu veidot. Materiāla pamatā ir iekļauta informācija par alkohola lietošanu, tomēr jāņem vērā, ka tā bieži vien tiek apvienota arī ar smēķēšanu, kurai arī būtu jāpievērš uzmanība.

Rokasgrāmata skolēniem, vecākiem un skolotājiem par pirmo psiholoģisko palīdzību: ŠEIT

 

Meklēt mājaslapā

Atgriezties augšā