SākumsAktualitātes"Palaikam kāds nosauc par mammu"

"Palaikam kāds nosauc par mammu"

Ilze Antonova

Pagarinātās dienas grupas audzinātāju Ilzi Antonovu, kura sāka strādāt Mārupes vidusskolā šajā mācību gadā, intervē mediju pulciņa dalībniece Agnese Katrīna Reveliņa (11.b).

Pagarinātā dienas grupa daudziem ir visai nepazīstams. Līdz ar to rodas jautājums - ko dara pagarinātās dienas grupas audzinātājs?

Jā, šis amats varētu likties svešs un varbūt pat tāds nenopietns, jo es jau bērniem neko īsti nemācu. Un tomēr mani pienākumi ir svarīgi, un svarīgākais no tiem ir – rūpēties, lai katram bērnam būtu kāds darbiņš ko veikt, jo, kur nav darbu, tur rodas nedarbi. (Pasmaida).

Bet ko mēs parasti darām? Pēc stundām mēs dodamies pastaigā, lai bērni varētu izvēdināt galvu un izskraidīties. Šis rudens priecē ar ļoti labiem laika apstākļiem, tāpēc varam to darīt katru dienu. Pēc tam ir launags un aptuveni stunda mājasdarbu veikšanai. Tad seko brīvais laiks pašu organizētām aktivitātēm, jo, manuprāt, ir svarīgi bērniem pašiem mācīties aizpildīt savu laiku. Es, protams, esmu klāt un uzmanu, lai šis laiks netiktu pavadīts tikai ar deguniem telefonos vai dauzoties.

Un līdz cikiem šāda pagarinātā grupa ilgst?

Līdz pussešiem, pēc tam bērni dodas mājās.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, ar ko līdz šim nācies saskarties?

Lielākais izaicinājums ir katra trešdiena. Tad strādāju ar pašiem mazākajiem – pirmo klasi. Viņi vēl īsti nav adaptējušies un sapratuši, ka nu jau mācās skolā, tāpēc parasti ir ļoti skaļi un valda īsts haoss. Turklāt tiek salikti kopā bērni no divām klasēm, tāpēc bieži vienā telpā ir četrdesmit vai pat piecdesmit bērni! Jā... Tas ir mans lielākais izaicinājums, šis lielais bērnu skaits. Ar padsmit bērniem ir mierīgi un interesanti gan man, gan viņiem, taču piecdesmit ir kas pavisam cits.

Varbūt šajā laikā ir bijuši arī kādi kuriozi atgadījumi?

Kuriozi... Palaikam kāds nosauc par mammu. Vai arī mājās bērni par audzīti nosauc. Ne tāpēc, ka vienkārši zina manu profesiju, bet tāpēc, ka, pārnākot mājās no skolas, nespēj uzreiz pārslēgties.

Tātad jūsu bērni arī mācās šeit?

Jā, vecākais. Jaunākajam skolas gaitas vēl tikai priekšā, pagaidām ir bērnudārzā. Bet būtībā šis laiks, ko strādāju skolā, ir pārāk mazs, un daudz piedzīvojumu vēl nav bijis. Bet gan jau pagūs, bez tā noteikti neiztiks.

Iepriekš strādājāt Rīgas Kultūru vidusskolā. Vai varat novērot kādas atšķirības skolēnu uzvedībā, attieksmē pret mācību darbu?

Jā, to es noteikti varu novērot, un man ir patiess prieks, ka mans un citi bērni var mācīties šeit. Bērni, protams, ir un paliek bērni gan Rīgā, gan Mārupē. Viņi ir skaļi, aktīvi, reizēm gadās arī pa kādam mazam kautiņam, tomēr šeit tik tiešām ir daudz mazāk agresijas. Man tas ir ļoti patīkams pārsteigums un jaukas pārmaiņas. Īsti nezinu, kāpēc tā. Varbūt tā ir tāpēc, ka šeit ir drošāka vide un daudz mazāk nelabvēlīgu ģimeņu. Taču Rīgā tiešām ir daudz vairāk agresīvu bērnu.

Jūs jau pirms mirkļa pieskarāties elektronisko ierīču tematam. Mūsdienās arvien aktuālāks kļūst jautājums par to izmantošanu sākumskolā un ietekmi uz bērnu uzvedību un spēju koncentrēties. Kādi ir jūsu novērojumi šai sakarā?

Situācija ir bēdīga. Es ikdienā redzu, ka tiešām daudzi bērni ir atkarīgi no spēlēm telefonā. Gadās pat, ka bērns, kuram ir jābūt pagarinātajā grupā, ir noslēpies garderobē un spēlē spēlītes, jo zina, ka klasē to nevarēs.

Tā ir nopietna problēma, tāpēc es esmu stingra šajos jautājumos. Ir klases, piemēram, 3. klase, kurās es atļauju veltīt desmit vai divdesmit minūtes telefoniem pēc tam, kad ir izdarīts viss paredzētais. Tomēr ir arī klases, kurās tas nav iespējams, jo bērnam gluži vienkārši ar tām divdesmit minūtēm nepietiek, un mani aizrādījumi netiek uzklausīti. Vairākas reizes tieši šāda iemesla dēļ man ir nācies ierakstīt piezīmi dienasgrāmatā.

Tātad jūs uzskatāt, ka šādu ierīču izmantošana sākumskolā ir jāaizliedz.

Jā, noteikti. Protams, nedrīkst aizmirst, ka bērnam ir jābūt pieejamam vecākiem, tomēr arī šajā jautājumā Mārupes vidusskolā ir priekšrocība – te vecāki drīkst ienākt klasē jebkurā brīdī, arī stundu laikā. Lielākajā daļā Rīgas skolu šādas iespējas nav. Tāpēc es neredzu nevienu iemeslu to neaizliegt.

Pastāstiet par sevi bērnībā! Kas jūs tolaik interesēja un par ko sapņojāt?

Mana bērnība bija diezgan senos laikos (smejas). Es biju meitene no laukiem, dzīvoju Jēkabpils rajonā. Abām manām vecmāmiņām bija daudz dzīvnieku, vienai bija vesela saimniecība, kurā tika audzēti lopi. Otrai vecmāmiņai bija dārziņš, un es sevi atceros šiverējam pa to – man ļoti patika kopt dārzu. Tā radās mana pirmā sapņu profesija – es gribēju kļūt par daiļdārznieci, tas ir, stādīt puķes, nodarboties ar floristiku.

Vai varat padalīties ar kādu spilgtu notikumu no savas skolas dzīves?

Ai, es cerēju, ka būs jāpadalās ar bērnības notikumu, jo tādu es tikko atcerējos...

Lai būtu bērnības notikums!

Bija konkrēts datums, kurā katru gadu stādīja kartupeļus – 1.maijs. Tad vienmēr bija labs laiks. Vecvecāki un vecāki strādāja uz lauka, un es tikmēr pa upes malu pastaigājos. Biju vēl pavisam maza, tāpēc daudz neatceros, taču tad, kad darbi bija pabeigti, pieaugušie skatās – bērns tāds slābans, vārgs, domā, kas noticis. Beigās atklājās, ka es esmu degunā sabāzusi pūpolus! Es tikai atceros to brīdi, kad vairs nevarēja izvilkt laukā.

Ak, šausmas! Kā tad tas beidzās?

Beidzās viss labi – esmu taču šeit! Izvilka.

Bet par skolas dzīvi... Es mācījos ļoti foršā klasē, varēju lepoties ar iespēju būt labā, jaukā kolektīvā. Tā bija paliela lauku skola, dzīvoju lielā ciematā, tā ka cilvēku bija daudz. Bet tas tomēr nebija tā, kā tagad. Man liekas, ka šobrīd bērni jūtas slikti skolā to lielo klašu dēļ, viņi nevar piedzīvot tādu īstu tuvību kā tie bērni, kas mācās mazās skolās un mazās klasēs. Ar mums bija citādāk. Lai arī liels, man bija ļoti foršs kolektīvs.

Vai ir bijis arī kāds īpašs un iedvesmojošs skolotājs?

Jā. Esmu piedzīvojusi gan pozitīvos piemērus, gan negatīvos, bet, protams, labāk es atceros to pozitīvo.

Man ir bijusi iespēja mācīties pie skolotājas, kas tiešām iedvesmo. Šobrīd viņa gan skolā vairs nestrādā, bet viņa patiesi bija īpaša. Mācīja latviešu valodu un literatūru. Viņa tik tiešām mīlēja savu darbu, lasīja mums priekšā dzeju. Caur šo skolotāju es iepazinu dažādus rakstniekus.

Bet man bija draudzene, kura domāja citādāk. Viņai patika matemātika un iedvesmoja matemātikas skolotāja. Tā ka tas jau laikam atkarīgs no tā, kas pašam patīk un interesē.

Tomēr skolotāja profesija šobrīd nav pārāk populāra izvēle jauniešu vidū. Kā jūs motivētu vidusskolēnus kļūt tieši par skolotājiem, nevis pievērsties citam arodam? Kas jūs pašu mudināja to izvēlēties?

Mans ceļš līdz šai profesijai ir diezgan garš un sarežģīts... Bet, runājot par motivāciju, izvēlētajai profesijai ir jāizriet no tā, kas sagādā prieku. Ja patīk bērni un patīk ikdienā ar viņiem būt, tad tā arī ir tā lielākā motivācija. Cilvēkam jebkurā profesijā ir jāgūst prieks no tā, ko viņš dara. Citādāk ir grūti – slimības, nav naudas vai kādas nu kuram tās problēmas rodas. Bet tiem, kuriem patīk tā lieta, ko dara, tās problēmas liksies mazas. Tā ir lielākā motivācija – nodarboties ar to, kas patīk.

Pastāstiet par saviem hobijiem, interesēm brīvajā laikā!

Man ir vēl viena profesija – esmu astroloģe. Tā ir mana lielākā aizraušanās. Bet vēl man patīk teātris, kino, patīk arī fotografēt. Un tad, kad ir mazi bērni mājās, tad tā arī ir aizraušanās, jo nekam citam jau īsti neatliek laika. (Smejas.)

Par kino un teātri runājot – vai jums ir kādi īpaši atklājumi pēdējā laikā?

Uz pēdējo filmu, ko redzēju, es biju kopā ar bērniem, tā bija “Viesnīca “Transilvānija” 2. Tā bija laba multenīte. Piemēram, slavenā Minjonu multfilma man nepatīk, nepatīk morāle. Es te tagad runāju par multfilmām, tas, protams, nav mans mīļākais kino, bet mazāko bērnu vecākajam vēl uzticēt nevar, tāpēc visu skatāmies kopā. Un ir tādas multfilmas, kas aizrauj arī pieaugušos ar savu morāli, ar stāstu. Varbūt filmiņa pat nav tik krāsaina vai interesanta, bet tā morāle ir, ir stāsts par labo. Bet Minjoni... Dīvains stāsts, nesaprotu, kas bērniem patīk. Pilnīgi liekas, ka kāds no augšas mēģina notrulināt visas maņas un pievērst kam tādam, kas nav vērtīgs.

Par pieaugušo kino... Diezgan sen neesmu bijusi, bet televīzijā nesen redzēju filmu Osendžas zeme. Tā man ļoti patika. Arī teātrī šosezon vēl nav sanācis būt, pēdējoreiz biju maijā uz Visas viņas vēstules Dailes teātra Mazajā zālē. Tikai divi aktieri, bet ļoti iespaidīga izrāde.

Sabiedrība bieži mēdz sašķelties divās daļās - tajos, kam patīk kaķi un tajos, kam mīļāki ir suņi. Kurai grupai piederat jūs? Vai jums ir arī kāds mājdzīvnieks?

Nepiederu nevienai grupai, jo kaķa man nav bijis un suns ir bijis tikai uz īsu brīdi. Mana mamma necieta mājdzīvniekus, tāpēc no suņa ātri šķīrāmies – aizsūtījām uz laukiem. Tā lūk, neesmu piedzīvojusi, kā ir būt kaķa saimniecei vai suņa saimniecei. Taču mani bērni ļoti grib kaķi, un Ziemassvētkos mūsu ģimenē tāds ienāks. Tas būs mans pirmais īstais mājdzīvnieks. Tā ka laikam būšu kaķu mīle... Bet būtībā ar dzīvniekiem neaizraujos – neesmu no tiem, kas feisbukā šēro visādus kaķu un suņu video.

Tuvojas 4.maijs, Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gadadiena, un šajā laikā īpaši tiek aktualizēta mīlestība pret dzimteni. Vai varat sevi saukt par patrioti un vai šajos svētkos jums ir kādas īpašas tradīcijas?

Diemžēl īpašu tradīciju mums nav. Redzi, kad ir kādi tuvinieki, piemēram, vectēvi, kas piedalījušies cīņās par brīvību, tad varbūt tās tradīcijas vairāk tiek aktualizētas, lai pieminētu tos tuviniekus, kas ir ziedojuši savu dzīvību Latvijai. Mūsu ģimenē tādu nav. Sekojam, protams, līdzi televīzijas pārraidēm, bērni skatās parādi.

Bet jā, es esmu Latvijas patriote, ar to laikam vajadzēja sākt. Esmu dzīvojusi arī kādu laiku ārzemēs, taču esmu atgriezusies šeit, jo tur jau nevar sajust to piederību. Varbūt arī var sajust, bet ne izprast. Bet šeit... Šeit ir manas mājas, tas jau ir pats galvenais.

Ilze Antonova

Mūsu skolā vēl ir daudz interesantu cilvēku, kurus varētu intervēt, un notikumu, par kuriem veidot rakstus. Pievienojies mediju pulciņam un piedalies skolas avīzes satura veidošanā! Mediju pulciņš notiek katru pirmdienu plkst.15.00 2.3.kab. Mediju pulciņam var sekot līdzi arī online kursā.

Atgriezties augšā