Pasmieties par dzīves nebūšanām. Intervija ar vēstures skolotāju Rinaldu Gulbi

Rinalds Gulbis 02

Rinalds Gulbis ir Mārupes Valsts ģimnāzijas jaunais skolotājs. Rinalds pasniedz vēsturi, aizraujas ar politiku un teoloģiju,  ir mācītājs un nodarbojas ar daudz dažādām citām nodarbēm. Intervijas laikā skolotājs plaši dalās ar savu viedokli par mūsdienu jauniešiem un savu ikdienas dzīvi. Rinalds dalās ar vēl citiem interesantiem faktiem par sevi, kurus noskaidroja Madara Apsīte (10.c).

Madara: Kā Jūs kļuvāt par skolotāju Mārupes Valsts ģimnāzijā?

Rinalds: Man pazīstams labs studiju biedrs bija šo skolu ieteicis. Sakarā ar to, ka Mārupes skola meklēja jaunu skolotāju, skolas vadība mani uzrunāja. Es nācu uz šo skolu no Zemgales vidusskolas, kurā pats reiz mācījos.

Cik ilgi Jūs jau strādājat kā skolotājs?

Es studiju laikā strādāju kā skolotājs. Vēlāk man bija 10 gadus ilga pauze, pēc kuras pagājušogad atsāku strādāt par skolotāju. Pagājušogad man bija diezgan grūti iejusties atpakaļ skolotāja lomā, bet šogad jau ir vieglāk.

Kā Jūs esat iejuties šajā skolā?

Man šī skola ļoti patīk. Man ir ļoti labi kolēģi, kuri ir saprotoši, atbalstoši, palīdz man, ja gadījumā kaut ko nesaprotu, tāpēc esmu šeit ļoti labi iejuties. Katrā skolā ir sava sistēma, savas tradīcijas, un es vēl pie tā tikai pierodu, taču līdz Ziemassvētkiem es būšu iejuties pilnībā.

Kādas ir atšķirības starp šo skolu un skolu, kurā iepriekš mācījāt vēsturi?

Ir diezgan radikālas atšķirības. Šajā skolā jauniešiem ir liela ieinteresētība mācīties. Es domāju, ka vai nu skolēni nav mani atkoduši, vai es viņus, bet kad es skolēniem mācu, tie vienmēr klausās ar ieinteresētību. Skolas kolektīvs ir daudz citādāks, iekļaujošāks, saprotošāks.

Rinalds Gulbis 04

Kāpēc Jūs pasniedzat tieši vēsturi?

Kādreiz, pirms es pabeidzu vidusskolu, es gribēju studēt medicīnu, taču tad es iestājos Latvijas Universitātē un kā pirmo prioritāti izvēlējos vēsturi. Nevienu brīdi es to neesmu nožēlojis. Mans mīļākais vēstures laiks, protams, ir viduslaiki. Par tiem es arī rakstīju visos savos diplomdarbos.

Ar ko Jūs nodarbojaties ārpus skolas?

Es lasu lekcijas Latvijas Universitātē, strādāju politikas pētījumu centrā, esmu pilna laika mācītājs Beļģijas latviešu draudzē. Liekas daudz, bet man to visu ir viegli apvienot, jo Google kalendārs ir tas, kas regulē manu dzīvi. Galvenais ir plānot laiku.

Rinalds Gulbis 06

Kā Jūs raksturotu mācītāja dzīvi?

Jautra! Tiešām, jautra. Tu iemācies pasmieties par dzīves nebūšanām un sīkumiem. Ja mācītājs ir apmierināts ar savu darba dzīvi, tad es nedomāju, ka viņš ir sadrūmis, saīdzis vai citādā ziņā bēdīgs.

Kā Jūs kļuvāt par mācītāju?

Par mācītāju kļuvu, kad kādus dažus gadus dzīvoju Briselē. Pēc dievkalpojuma apmeklēšanas Vācijas pāvests Klāvs Bērziņš mani uzaicināja aizvietot viņu dažos dievkalpojumos. Tā tas viss tādā sniega bumbas ātrumā aizgāja uz priekšu. Pēc gada es jau biju mācītājs. Man tas nebija jau zināms dzīves ceļš kā citiem mācītājiem. Man tas bija kā pozitīvs negadījums.

Kā Jums mācītāja profesija palīdz dzīvē?

Mācītāja darbs man palīdz saprast cilvēkus, kāpēc cilvēki rīkojas tā, kā viņi rīkojas, it sevišķi jaunieši. Man ir bijuši kursi ne tikai reliģijas zinātnē un teoloģijā, bet arī par to, ko mums kā mācītājiem kādreiz mācīja, piemēram, saskarsmes psiholoģiju, uztveršanas mākslu un empātiju. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo man ir tas princips, ka es to izmantoju ne tikai luteriskajā baznīcā, bet arī skolotāja dzīvē. Es nenāku no augšas un nespiežu mācīties, bet gluži otrādi – man ir metode, ka es gribu būt viens no klases, kas vienkārši dalās savās zināšanās, neuzspiežot savu viedokli.

Ko interesantu varat pastāstīt par savu pieredzi skolotāja darbā?

Man ir tāds hobijs kā skolotājam izrakstīt skolēnu “pērles” no kontroldarbiem un ieskaitēm. Man ir bijušas pērles par viduslaiku vēsturi, par rekonkistu, ka tas, piemēram, ir kāds viduslaiku briesmonis. To es daru brīvajā laikā kā manu nelielo skolotāja hobiju. Vienā avīzē pat bija publicētas “pērles”, ko biju izrakstījis.

Rinalds Gulbis 05

Ja Jums būtu iespēja mainīt kaut ko vienu pasaulē, ko Jūs mainītu?

Es mainītu cilvēku attieksmi pret atkritumu izmantošanu. Es vēlētos, lai katrs cilvēks iemācītos šķirot atkritumus. Padzīvojot Zviedrijā un Vācijā, es esmu sapratis, ka tas ir tik ļoti vienkārši. Ja tas veidojas kā rutīna, tad cilvēks vienkārši neapaug ar visiem atkritumiem un netīrumiem, ar visu to, kas nav vajadzīgs.

Ko jaunu Jūs vēlētos ieviest savā dzīvē?

Es vēlētos atgriezties pie saviem iepriekšējajiem hobijiem. Tā ir kora dziedāšana un paukošana. Es kādreiz aktīvi nodarbojos ar paukošanu. Korī esmu dziedājis vairāk nekā 10 gadus – jauktajā korī “Burtnieks”. Šobrīd man gribētos atgriezties tajā, bet pagaidām es vēl neesmu to ietilpinājis savā laikā.

Ja Jums būtu jādod kāds padoms mūsdienu jauniešiem, kāds tas būtu?

Dzirdēt, jo, manuprāt, mēs esam ļoti ieslīguši tajā, ka paši šausmīgi daudz runājam un maz klausāmies. Jo mēs mazāk klausāmies, jo mēs mazāk sadzirdam. Mēs esam sagruzījuši sevi ar tehnoloģijām, ar ziņu plūsmām, ar “Snapchat”, “Instagram”, “Facebook” un pārējiem sociālajiem tīkliem un mēs nedzirdam to, kas notiek mums apkārt. Cilvēki mums apkārt, iespējams, par kaut ko ir ļoti sabēdājušies, noskumuši, vai gluži otrādi, par kaut ko ļoti priecīgi, taču mēs to vienkārši palaižam garām, jo mēs to neredzam un nedzirdam.

Paldies par interviju!

Rinalds Gulbis 08